vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski
motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās
arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi
cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
Iliādas un Odisejas māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām
tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. Tas ir episkajam stilam raksturīgais
nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,
rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie
epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs
- būtiskākās šī stila iezīmes.
Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums
nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20
gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:
Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš
sacerējis tikai Iliādu un Odiseju, bet daži hellēnisma laikmeta
pētnieki Odiseju atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais
Homēra jautājums par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad
vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: Iliāda un Odiseja esot atsevišķu
dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un
rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:
unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un
analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas
dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot
abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu
vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā
veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).
Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu
literātūru un mākslu, bet ar Vergilija Eneidas starpniecību arī
Rietumeiropas eposa attīstību.
Homēra lliāda un Odiseja ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras
simbols.
Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)
Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.
Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.
sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā
ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji
attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības
vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji
turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes
īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku
dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā Darbi un
dienas.
Darbi un dienas ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar
to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku
tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir
neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo
pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem
jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.
Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt
netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.
Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā
Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu
korumpētību, varmācību, patvaļu.
Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam
neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties
darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts
vīriem.
Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks
bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem
spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz
mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam
pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un
saticība.
Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu
tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule
un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.
Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem,
neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst
mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā,
kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī
pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt
darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot
poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš
tic taisnības uzvarai. Darbos un dienās var atrast daudzus sakāmvārdus un
parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir
veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi
aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis
epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.
Teogonija parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja
no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco
dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc
Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - tumšs tukšums, Zeme un Erots (
mīlestība. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules
daļas ( Erebs Tumsība, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness.
Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā
bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus
rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,
Slepkavības, Ķildas, Meli utt.
Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)
Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots
apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos
ticis nogalināts.
Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda
ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav
jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl
lielāku nelaimi.
Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī
nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem
(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji
(skudra - melīga un zaglīga)
Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.
Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)
Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā,
Venosā. Tēvs brīvlaistais ( tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un
radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu
Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku,
filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra
filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām
pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas
atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem.
Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas
ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta
pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts
blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas
viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt
no intrigām.
Slavu Horācijam atnesa Satīras, Epodi.
Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta
slavinātāju.
Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta
himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.
Satīras un Epodus rakstījis savas literārās darbības sākumā.
Satīras ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.
1.grāmta ( 10 satīras
2.grāmata ( 8 satīras.
Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs
tās sauca par Sarunām. To valoda ir viegla, tuva Prozai.
Satīrās Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas
problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot
netikumus. Satīras ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.
Satīru dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam
neizkoptu stilu. Horācija credo ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas
ar jauno dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. Satīrās pauž savus
filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka
baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.
Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu
humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru
cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi
(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).
Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.
Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,
atziņas. Satīrās spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.
Epodi - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no
divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10
