Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski

motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās

arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi

cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām

tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais

nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,

rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie

epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs

- būtiskākās šī stila iezīmes.”

Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums

nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20

gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:

Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš

sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta

pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais

“Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad

vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu

dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un

rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:

unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un

analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas

dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot

abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu

vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā

veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).

Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu

literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī

Rietumeiropas eposa attīstību.

Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras

simbols.

Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)

Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.

Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.

sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā

ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji

attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības

vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji

turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes

īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku

dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un

dienas”.

“Darbi un dienas” ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar

to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku

tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir

neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo

pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem

jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.

Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt

netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.

Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā

Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu

korumpētību, varmācību, patvaļu.

Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam

neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties

darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts

vīriem.

Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks

bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem

spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz

mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam

pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un

saticība.

Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu

tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule

un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.

Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem,

neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst

mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā,

kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī

pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt

darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot

poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš

tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un

parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir

veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi

aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis

epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.

“Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja

no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco

dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc

Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - “tumšs tukšums”, Zeme un Erots (

“mīlestība”. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules

daļas ( Erebs “Tumsība”, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness.

Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā

bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus

rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,

Slepkavības, Ķildas, Meli utt.

Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)

Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots

apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos

ticis nogalināts.

Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda

ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav

jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl

lielāku nelaimi.

Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī

nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem

(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji

(skudra - melīga un zaglīga)

Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.

Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)

Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā,

Venosā. Tēvs brīvlaistais ( tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un

radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu

Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku,

filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra

filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām

pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas

atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem.

Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas

ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta

pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts

blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas

viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt

no intrigām.

Slavu Horācijam atnesa “Satīras”, “Epodi”.

Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta

slavinātāju.

Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta

himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.

“Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.

“Satīras” ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.

1.grāmta ( 10 satīras

2.grāmata ( 8 satīras.

Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs

tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

“Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas

problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot

netikumus. “Satīras” ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.

“Satīru” dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam

neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas

ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. “Satīrās” pauž savus

filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka

baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.

Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu

humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru

cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi

(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).

Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.

Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,

atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.

“Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no

divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10



Šåźėąģą
Ā ńīöńåņ’õ
šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü