No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso
toni. Bet Epodu saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.
Epodos izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.
2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,
pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.
Epodās parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.
Epodas jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav Satīrās.
Odas - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā
33.g.p.m.ē.
Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu zelta
vidusceļu - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.
Odās atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par
mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu
īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.
Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu
pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,
Sapfas. Odas ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,
izteiksmes tēlainību.
17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko Gadsimta himnu, un pēdējais darbs ir
Vēstuļu grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina
iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā
vēstule ( Dzejas māksla ( runā par dzejas teoriju, drāmu. Vēstulē - 476
vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc
viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka
naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām
uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.
Dzejas māksla ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs
Romas literatūrā.
Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)
Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.
Ovīdija biogrāfija ir viņa Skumju elēģija ceturtās grāmatas
10.elēģijā.
Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.
Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās
nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz
Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties
Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu
neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika
populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka
var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek
izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu
sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja
Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums Mīlas māksla atklāja Augusta
Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret
Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par
protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek
Romā, bet turpat trimdā.
Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:
1) mīlas dzejas ( Mīlas dzeja, Mīlas elēģija, Varones, Mīlas
māksla, Zāles pret mīlestību;
2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( Fāsti, Metamarfozas;
3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( Skumjas elēģijas,
Vēstules no Panta
Mīlas ēlēģijas ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa
slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas
vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija
Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo
portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā
iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai
turpinātājs, bet arī novators.
Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet
gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas
verdzeni.
Varones ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem
vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.
Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība,
greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par
nāvi, lūgums atgriezties.
Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā
Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo
savas jūtas.
Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,
helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi
pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,
kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis
Virgīlijs.
Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta Varones, top arī viņa
traģēdija Medeja, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Mīlas māksla ( savdabīga parodija.
I.daļa - par mīlas objektu atrašanu
II.daļa - par iekarošanu
III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.
Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz
izmantoti salīdzinājumi.
Zāles pret mīlestību - padomi kā izārstēties no nelaimīgas
mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram
vajadzīgas citādākas.
Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs
vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē,
pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.
II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.
Fasti - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst
augusta centieniem.
Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas
kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas
ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. Fastās aplūkoti vissenākie dievi un
laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. Fasti saista
ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar
to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.
Metamorfozas - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos,
augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka
sarežģīto, pretrunīgo raksturu. Metamorfozas atspoguļo pasaules
vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. Metamorfozas ir visuma
vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu
grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās
notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti,
argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.
Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par
četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs
laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules
dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi
(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats
savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);
teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi
augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo
mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika
par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un
Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).
Skumju elēģijas - piecas grāmatas.
I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi
atdzen pie Itālijas krastiem.
5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa
liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.
3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.
II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un
lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas
ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.
III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.
IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci
rokās.
Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)
Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk
uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas
žanrus.
Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās
grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.
Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4
grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:
1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā
2) Pītiskās - uzvara Delfās
3) Nemejiskās - uzvara Nemejā
4) Istmiskās - uzvara Istmā.
Solons (638. - 558.g.p.m.ē)
Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un
to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu
demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās
krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons
tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,
Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība
spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās
darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju Solamīnas. Tajā viņš
aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10
