vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viņa valoda ir
arhaizēda. izmantojis izteicienus un vārdus, kas raksturīgi episkajam
stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš salīdzina
cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem, dabas stihijām. Bieži vien ar
kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir
plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles stāvokli ar ziediem. Appolonija
salīdzinājums ar uguni ir saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli -
mīlestība ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis kā savienot
varoņeposu ar sava laika literatūras prasībām, kā arī kompozicionālas
vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles stāvokli,
palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni.
Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)
Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē. Ieguvis literāru un
filozofisku izglītību Atēnās. Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par
Aleksandrijas bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā pievēršas arī zinātniskiem
pētījumiem literatūras jomā. Darbā Tabulas (120 grāmatas) Kallimahs devis
pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku apskatu. Rakstīja epigrammu himnas,
elēģijas, epīliju, kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas tikai sešas
himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod
priekšstatu par viņa zudušajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekš
svinīgiem, reliģiskiem svētkiem, tajās nav patosa, svinīguma un reliģiskā
rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas miniatūras ar mitoloģisku sižetu.
Tajās ir gan reālās dzīve tēlojums, gan arī politiski jautājumi.
Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika.
Ievērojamākais darbs - Cēloņi - vēstījošu elēģiju krājums 4
grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu
izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs Berenīkes matu sproga, bet par
darba saturu var spriest pēc epīlija Hekale, kur stāstīts par Herkaliju
svētku dibināšanu.
Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu,
ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka
izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās
bija vairāk piemērotas.
Berenīkas matu sproga
Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka
Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem,
lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra pazudusi.
Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un
atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.
Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm
pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par
vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta
par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to
kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā
zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes
- būt valdnieces matu sproga.
Himna Zevam
Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā
Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi, ievīstījusi autiņos un
atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda -
vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī. Viņai par godu to
upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo
bērnību, par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk stāstīts kā Zevs ieceļ sev
kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.
Dod mantu un tikumu ļaudīm!
Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?
Vai pat tik tikumus bez mantas?
Dod tikumu, laimi mums visiem!
Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)
Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta
attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu
pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir mazās formas dzejnieks. Rakstīja
idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26
epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā
iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja
literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo
pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai
dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības
tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam.
Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta
par Hērakla un Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos ciklopu.
Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.
1.idille
Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un
jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai.
Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu važās. Savas mīlestības
dēļ viņš mirst.
4.idille
Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana
Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam Milonam,
bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un
izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā Korinda un Bata
raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un
ironisks.
6.idille
Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas
dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it
kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet
Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.
15.idille
Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb
sievietes Adonīda svētkos.
Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu
interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille
slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.
Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst
runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks
cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur
notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas
mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.
Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)
Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna Dafnīds un Hloja
autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā.
Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ pāri šī žanra citiem
sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un
piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms un poētisks
krāšņums. Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas Erota rosināta
pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.
Dafnīds un Hloja
Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu
vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl
jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli
dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs
nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar
saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un
rīko kāzas saviem bērniem.
Platona (427. 347. g.p.m.ē.)
Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar
pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas
ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu
filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona
nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds ideālists cēlies
no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos
meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa
psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju
pasaules pastāvēšanu.
Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības
radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija
individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko,
pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai
cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.
Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji,
viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi
tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru
raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ
Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa
miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas
ar fizisko darbu jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina
valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas
visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un
materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir
jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs
neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts
pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu
pilnīgus cilvēkus.
Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10
