salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,
līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.
Solamīna
Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar
ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.
Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,
Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.
Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,
Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.
Solamīnas beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka
nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To
visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu
grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:
No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es
Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.
Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)
Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā
risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras
rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā
ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs
izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk
izmanto Horācijs.
Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir
priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,
bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.
Sapfo (6.gs.p.m.ē.)
Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu
meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un
Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo
Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā
liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi
nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus
pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo
strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves
priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,
spilgta emocionalitāte.
No viņas saglabājusies Himna Afrodītei. Sapfo Afrodīti uzrunā kā
senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie
soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā
savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.
Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma
atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas,
mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas
dvēsele.
Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek
parādīts dvēseles nosakņojums.
Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.
Jau mēness ir zudis skatam,
Un Plejādes sen jau projām (
Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.
Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds
jauneklis.
Epitalāmijas
Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat
pieminēts vīndevis Hermijs.
Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)
Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,
vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,
Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga
mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir
Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu
rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku
izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un
saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no
atdarinājuma.
Dzeja ir viegla, rotaļīga
1. Prieku baudīšana.
2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.
3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.
Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)
Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs
dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis
nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu
koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi
raksturo kā kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas.
Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu
pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un
jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda
pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.
Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu
daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā
arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas
remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ
arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks
stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa
dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka
straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt
spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē
pret dzīves daudzveidību.
Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot
tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka
vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas
bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un
spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.
Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara
un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.
Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo
tā, kā nolicis liktenis.
Teognids (6.gs.p.m.ē.)
Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu
politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā
ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties
trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās
viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā.
Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas
bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un
bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un
domas skaidrums.
Elēģijas
Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā
Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te
dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki,
neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties
vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un
palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam
tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo
atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no
tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no
zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos.
Un kārtas nu mantkāre jauc!
Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā
pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir
tīkamāk nekā dzīvi baudīt.
Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)
Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs
pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas
pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu,
lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti
gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija
oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja
liriskus dzejoļus jaunajā stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas
stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas
apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un
pieticības ideālus.
Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.
Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs
tiek bagātīgi atlīdzināts.
Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz
Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus Enīdai, bet atpakaļceļā mirst.
No pirmajiem darbiem Bukolikas, Ganu dziesmas. Par paraugu ņēmis
Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas
saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.
I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs
ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas
veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.
Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa
laipnību.
Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas
Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga
tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10
