Samiete, Sikionietis.
Savukārt komēdijai Īgņa trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra
komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. Šķīrējtiesa un Nogrieztā
matu pīne ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti
raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,
viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika
sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās
pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi
populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,
atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.
Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās
parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja
Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra
daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
Īgņa - cilvēku nīdējs.
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir
ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona
dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst
kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona
meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju
Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un
Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot
Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.
Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli
Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj
palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka
Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām.
Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad
nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija
ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī
kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt
akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,
ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu
novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks
māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas
piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt
arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam
un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā
varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar
divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc
dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
Šķīrējtiesa
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram
vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var
palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs
Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot
ģimenes nesaskaņu iemeslus.
Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)
Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis
Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko
izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja
Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb jaunā stila pārstāvis.
M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar
tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados
darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora
Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. Par dusmām - veltījums
vecākajam brālim, Mierinājums Marcijai - veltīta vēsturnieka Kremūcija
Borda meitai.
Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka
tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar
filozofiju un literatūru. Rodas: Mierinājums Helvijai - veltīts mātei,
Mierinājums Polībijam, Par dzīves īslaicību. Šajā laikā sākas darbs
pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par
faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta Par
žēlsirdību. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas
ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par
noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz
Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: Par
atpūtu, Par labdarību:, Dabaszinātniskie jautājumi, Morālās vēstules
Lucijam - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un
Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar
viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
Seneka daiļradē ir divas daļas:
1) Sacerējumu dzeja;
2) Sacerējumi prozā.
Traģēdijas
Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit
traģēdijas:
Trakojošais Herakls, Trojietes, Fēniķietis, Mēdeja, Fēdra,
Edips, Agamenons, Tiests, Ētiesi Herakls, Oktāvija, kas gan nav
paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums
nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas
nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju.
Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa
traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,
Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa
traģēdijas sarakstītas jaunā stila ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska
sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus,
kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas
struktūru, varoņu traktējums, paša termina traģiskais raksturu.
Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta Mēdeja, kurai par pamatu ņemts
Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir
zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau
sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā
burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš
veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta
meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru
viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu.
Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet
Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet
dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No
sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un
trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -
mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās
nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle
stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē
dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā
ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā
izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu.
Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām,
mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās
slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz
skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam
redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi
savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka
Mēdeja ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru.
Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai
atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo
personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai
Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī
savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla
nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu
gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam
ir vienaldzīgs.
Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles,
izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz
drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki.
Un tikai atsevišķās momentos tie ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos
brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi neatklāj sevi
darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav
tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks, tad
noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir gatavs panest visas
pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie ir pieaugušie
vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi mazāk
pārdzīvo paši, bet vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka
traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem, bet gan lasītājam,
klausītājam. Seneka ētika bija humāna un balstījās uz prātu un ticību
cilvēka gara varenībai.
Prozas darbi
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10
