1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām
Par dzīves īslaicību
Par laimīgu dzīvi
Par dvēseles mieru
Par žēlsirdību
Par dusmām
2. Literārās vēstules
Vēstules Lucīlijam - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie
uzskati.
3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas
Mierinājums Helvijai
Mierinājums Polībijam
Mierinājums Marciaji
Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles
jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas jaunākā perioda pārstāvis un
viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas
ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas
un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:
1) sapratne par labo un ļauno;
2) drošsirdība - dvēseles stiprums;
3) pašsavaldīšanās;
4) taisnība.
Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais
uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles
neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju
piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu,
nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt
neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir
tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas
pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas
stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.
Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja
atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs,
kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju
un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku.
Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles
principiem un to īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura
vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka noraidoši izturas pret
reliģiju. Viņa un kristietības pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju
vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad
Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.
Visa dzīve - gatavošanās nāvei.
Seneka par bēdām saka: Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas,
apkaunojošas, tām nav pamata.
Ļoti labs darbs ir Pārķirbošanās (t.i. par Iesvētīšanu muļķa
kārtā, ķirbis - tukša galva, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz
izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai,
bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo
būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu.
Izmanto salīdzinājumus no dažādās dzīves jomam, daudz ir ļoti spilgti un
tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs, nepastāvīgs, tās
mājoklis ir krogi, dzertuves. Tikumību var atrast templī, tā aizstāj mūrus,
tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam uzbrukušas bēdas Seneka
salīdzina ar kuģinieku vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.
Tam kas neko nedara, diena lieks gara.
Ja gribi tikt mīlēts, - mīli.
Gribošu liktenis ved - negribošu - velk.
Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)
Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis lielāko mūža daļu,
ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un
troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri interesējies
par klasisko grieķu literatūru un pats pievērsies literārajai darbībai.
Literāram naidam pievienojās personīgais konflikts ar skolotāju Kallimahu,
kas beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un apmetās uz dzīvi
Rodas salā, no turienes arī cēlies viņa literārais vārds - Rodas
Appolinijs.
Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tāpat
darbu Pret Zēnodatu. Bet nozīmīgākais darbs ir Argonautika. Viņa
lielākie darbi raksturo viņu kā mācītu dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku.
Argaonautikas rašanās pamatā ir Appolonija strīds ar savu skolotāju
Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās pret mēģinājumu atjaunot varoņeposu
tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet kā pierādījumu
pretējam Appolonijs saraksta Argonautiku. Tās pamatā ir slavenais mīts
par argonautu braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga īsa, nevainojama
dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no Kallimaha puses un
ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi Rodas salā un dēvē sevi šīs
jaunās dzīves vietas vārdā. Appolonijs izsmēja Kallimahu epigrammās,
savukārt tas sarakstīja ironisku darbu Ibiss. Argonautika tajā laikā
cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespējamu mērķi -
savienot šajā darbā varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.
Argonautika
Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles tam bija divi
bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un apprecēja Īno, kura
neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar
sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un tādēļ iestājas bads. Atamants lūdz
padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls liek
sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad
atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeļiem.
Lidojuma laikā Helle iekrīt jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur mīt Aiēts
saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina, apprecina ar savu meitu
Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu pakar Oreja svētbirzē, kur to sargā
milzīgs pūķis.
Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā. Frikss un Atamanta
pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis
uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda Aisens, bet viņa brālis
Pelijs atņem troni. Kad Aisena dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai Pelijs
atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad, kad būs atvesta zelta
aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā. Jāsons ar Atēnas palīdzību uzbūvē
kuģi Argo, sapulcina dižākos varoņus sev par ceļabiedriem (Hērakls,
Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti, tāpat viņu izcelšanos). Šie
varoņi tiek nosaukti par argonautiem. Viņiem palīdz - Hēra, Atēna,
Apollons. Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam. Atēna grib palīdzēt
kuģim ceļā. Apollons grib palīdzēt sakarā ar seniem priekšstatiem par
Apollonu kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.
Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu. Viņš ir
argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir
nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek
aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo tikai sievietes, kas ir
pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl
Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek argonautiem
atkal doties ceļā. Tālāk viņi ierodas Kizikas pussalā un tur cīnās ar
sešrocīgajiem milžiem. Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā. Hērakls dodas
viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā ir Zeva griba.
Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz tā fona
izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam atņēmis redzi un uzsūtījis
harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo
argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt tikai
Afrodīte. Pareģojums ir ļoti garš (100 rindas) Argonautiem nākas cīnīties
arī ar jūras stihiju. Te palīdz Atēna. Tālāk dominējošā ir mīlestība.
Trešajā daļā darbība risinās gan uz zemes, gan Olimpā. Argonauti ir
ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna apspriežas kā palīdzēt Jāsonam un lūdz
Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas nav viņas spēkos, jo
jārunā ar pašu Erotu. Afrodīte ir Erota māte. Erots negrib palīdzēt, bet
kad viņam piesola sen kārotu rotaļlietu viņš iešauj Mēdejai bultu tieši
sirdī, Ar to palīdzība beidzas. Kad argonauti ierodas Aiēta pilī un lūdz
aunādu, Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus, jo cer, ka Jāsons
tos pildot ies bojā.
Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un Mēdejas tikšanās notiek
pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta
noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to slepus paņem.
Aiēts sarīko pakaļdzīšanos. Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju, bet to
nevada mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek nogalināts Apsirts un
tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms tos
nav šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa tām vietā, kas aprakstīts Odisejā
(Skillu, Haribadu, Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa izdot Mēdeju,
Jāsons un Mēdeja salaulājas, lai Medejai nav jāatgriežas Kolhīdā. Bet
laulība nav laimīga. Atpakaļceļā argonauti nonāk Āfrikas tuksnesī, nonāk
Kētā, kur uzvar milzi Talasu, cīņā ar ūdens stihiju no kuras izglābj
Apollons un Atgriežas Egirs salā.
Daiļrades īpatnības:
1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos.
2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.
3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.
4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.
5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz bālāki
salīdzinot ar Homēra dieviem.
6. Sadzīviski piezemētas ainas.
7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.
Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija. Viņš skaidro
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10
